Laura Intravia ir viena no pieprasītākajām aranžētājām un instrumentālistēm augošajā videospēļu mūzikas pasaulē. Viņa strādāja ar Materia Collective, OCRemix un tādiem komponistiem kā Austin Wintory, lai radītu dinamiskas, enerģiskas videospēļu mūzikas kompozīcijas. Viņa ir spēlējusi arī flautu video spēlēm Live un daudziem citiem albumiem. E-pasta intervijā es viņai jautāju par viņas muzikālo fonu, iedvesmu un to, kur viņa nākotnē varētu doties ar mūziku.
KM: Kā jūs vispirms interesējāties par mūzikas veidošanu?
LI: Esmu mīlējusi dziedāt kopš tā laika, kad atceros, un mana māte mani reģistrēja klavieru nodarbībās, kad man bija apmēram 6 vai 7 gadi. Es neatceros, ka biju izteicis vēlmi spēlēt, kad biju bērns, tāpēc esmu ļoti priecājos, ka mana mamma pārņēma lietas savās rokās un sāka mani iesākt! Tikai dažus gadus pēc tam mans tētis mūsu datorā izveidoja programmu PowerTracks Pro Audio, kas bija Garageband tipa lietojumprogramma. Tas patiešām bija paredzēts mūzikas ierakstīšanai, taču tam bija vienkārša notifikācijas sistēma ar vispārīgām MIDI skaņām. Visa mana ģimene zināja, ka es mīlu lasīt un rakstīt stāstus, tāpēc mans tēvs saprata, ka man patiks arī mūzikas rakstīšana. Viņam bija taisnība!
KM: Kas veicināja jūsu interesi un aizraušanos ar videospēļu mūziku?
LI: Laikā, kad mans tētis izveidoja mani ar notācijas programmu, es pirmo reizi sāku patiešām pamanīt videospēļu mūzikas skaņu celiņus; Es vienmēr tos izbaudīju, bet es atklāju, ka ļoti vēlos, lai varētu klausīties mūziku, nespēlējot spēli. Soundtrack albumu izlaidumi tajā laikā īsti nebija lieta, tāpēc es domāju, ka varbūt es varētu uzrakstīt mūziku no auss, izmantojot nošu programmu, un klausīties to tādā veidā. Tieši caur skaņu celiņu transkripciju es sāku patiešām pamanīt un domāt par mūzikas darbību.
KM: Kā jūs domājat organizēt videospēļu mūziku?
LI: Parasti tas sākas ar to, ka man kaut kāds parametrs tiek “iestatīts”; vai nu mani interesē (vai man prasa) noorganizēt noteiktu ansambli vai noteikta veida žanru, vairākas minūtes vai kustības utt. Pēc tam es mūziku transkribēju pēc iespējas labāk, veicu analīzi (harmonija), akordi, faktūra utt.), un no turienes man sāk veidoties izkārtojums. Sākumā es veicu nelielu pārbaudi, vienkārši pieliekot nejaušas idejas uz papīra, un tad es atdusos, visu apskatīšu un sākšu salikt kopā veidlapu. Man forma ir ļoti svarīga; ideju secība, pacing, stāsta “kulminācija” utt. Es strādāju daudz ātrāk, kad man ir forma, nevis tikai spārnos un ceru, ka tā sanāk.
KM: Ar kādiem izaicinājumiem jūs esat saskāries savā muzikālajā karjerā?
LI: Ir bijuši daži skaņdarbi, kurus man nācies dziedāt vai spēlēt, kuri ir bijuši ļoti sarežģīti; piemēram, dziedājot “Snake Eater” ar Video Games Live, bija jāveic daudz vingrinājumu, lai izpētītu un nostiprinātu šo manas balss daļu; ir bijuši arī daži mūzikas skaņdarbi, kuriem vajadzēja laiku, lai izjauktu aranžējumu. Tūrisms var būt nogurdinošs atkarībā no tā, cik ilgi es esmu ceļā; lielākie izaicinājumi, ar kuriem esmu saskāries, noteikti ir bijuši laiki, kad mēs esam uz ceļa dažas nedēļas un man nāk klāt saaukstēšanās vai saindēšanās ar pārtiku vai kaut kas tamlīdzīgs; nav jautri laiki! Bet vispārīgākā nozīmē lielākais izaicinājums ir mēģinājums neizplatīties pārāk plāni. Es mīlu valkāt daudz dažādu cepuru, un man patīk, ka mani izaicina apgūt jaunas lietas, taču dažreiz varu uzņemties pārāk daudz lietu uzreiz, un dažas manas prasmes tiek atstātas novārtā, jo es kādu laiku koncentrējos uz citu prasmju kopumu utt. .
KM: Kā var atslābināt cilvēku stereotipus par videospēļu mūziku kā likumīgu mākslas veidu?
LI: Es domāju, ka tas ir atkarīgs no katra cilvēka idejas par to, kas ir “likumīga” mūzika; šajā brīdī tas, kā ir attīstījusies videospēļu mūzika, es nedomāju, ka kāds varētu iebilst, ka tas ir mazāk spēcīgs vai neatņemams spēles pieredzē nekā filmas rezultāts ir filmai (izņemot, protams, filmas / spēles, kuras vispār lietot mūziku). Kā “likumīga” patstāvīga koncertmūzika - tas, kā slaveni partitūras, piemēram, Star Wars un West Side Story, un tādas tiek izpildītas koncertā - es domāju, ka tā var būt atkarīga no aranžējuma veida, it īpaši, ja runa ir par vecāku video spēļu rezultāti, kas darbojās ar ierobežotu aparatūru.
Es domāju par dažiem retro skaņu ierakstiem, kas ir labāk piemēroti roka vai metāla kompozīcijām, turpretī daži ir labāk piemēroti simfoniskām vai klasiskām ievirzēm; tādā gadījumā es personīgi definēju “likumīgu” kā vienkārši “labi izpildītu”. Bet es nedomāju, ka “vai to var izpildīt koncertā” ir labs leģitimitātes mērs, ja ir daudz chiptune vai sintezētu skaņu celiņu, kas ne vienmēr ir piemēroti dzīvai uzstāšanai; apskatiet Shovel Kight vai Hyper Light Drifter, intensīvi elektroniskos rādītājus. Tos var kaut kā sakārtot un izpildīt tiešraidē, bet tas nenozīmē, ka tas ir labāks vai “likumīgāks” nekā oriģināls.
Tāpēc es domāju, ka atbilde uz šo jautājumu ir tāda, ka cilvēki, kuri stereotipizē videospēļu mūziku kā nelikumīgu, iespējams, vienkārši vēl nav atraduši tādu videospēļu mūziku, kurā viņi ir ieradušies - ar milzīgo dažādo partitūru žanru dažādību, kas tur ir, ticiet, ka ikvienam ir kaut kas, ko baudīt un atrast labi izpildītu (vai “likumīgu”).
KM: Parunāt par kādu no iecienītākajiem pārdzīvojumiem mūziķa / aranžētāja karjerā?
LI: Ceļošana pa pasauli ar tādām izrādēm kā Video Games Live un Pokemon: Symphonic Evolutions noteikti ir bijusi pārsteidzoša. Man patika strādāt arī pie maniem klavierizstrādājumu albumiem un sadarboties ar manu labo draugu Brendonu Šapiro, lai tos ierakstītu. Es arī ļoti mīlu strādāt ar komponistiem un ierakstīt viņu spēles; turp un atpakaļ saruna par to, ko viņi meklē izrādē un kā es varu sasniegt, lai sasniegtu to, kas ir patiešām jautra un uzmundrinoša. Man vairāk patīk sadarboties ar citiem.
KM: Kas ir komponisti, kas jūs iedvesmo novēloti, un kas viņu darbā šķiet iedvesmojošs?
LI: Krišs Maddigans un viņa rezultāts Cuphead; cik pārsteidzoša debija viņam ir spēļu industrijā, un es vienkārši nespēju pietikt ar šīs bigbenda skanējumu. Katastrofa ir arī mana jaunā apsēstība; Es nebiju dzirdējis viņa mūziku, līdz pagājušajā gadā spēlējot Hyper Light Drifter, un tagad esmu pieķēries viņa impresionistiskajai, elektroniskajai skaņai.
KM: Kā jūs varat uzlādēt savas radošās baterijas?
LI: Spēļu spēlēšana vienmēr palīdz! Man patīk spēlēties ar draugiem. Man ir arī daži citi vaļasprieki, kas man palīdz mazliet attālināties no mūzikas, bet tomēr palīdz man justies produktīvi - peldēšana, cepšana, lasīšana, krustdūrieni. Es varu būt mazliet darbaholiķis, tāpēc mans “relaksācijas” laiks parasti tiek pavadīts, darot kaut ko tādu, kas mani fiziski vai garīgi aizrauj. Man var būt grūti atpūsties un uzlādēt; laika pavadīšana kopā ar citiem ir labākais veids, kā mazliet izkļūt no manis galvas.
