Feruss Meleks ir somu synthwave producents, kurš rada to, ko viņš sauc par "pirmsapokaliptisku sintētisko mūziku", kurai piemīt 80. gadu retro stila nojauta. Intervijā pa e-pastu mēs apspriedām viņa ietekmi un pieeju mūzikas radīšanai. Mēs runājām arī par viņa jaunāko albumu We We Belong Here.
Kārlis Magi: Kā vispirms aizdegās jūsu aizraušanās ar mūzikas veidošanu?
Feruss Meleks: Es biju diezgan tipisks bērns, kurš klausījās, lai ko es varētu dabūt. Pēc nopietna spiediena izdarīšanas uz manu tēti, viņš nopirka man Commodore64, kas bija mana narkotika sintētiskām skaņām. Sākumā es vienkārši spēlēju spēles, bet diezgan drīz es sapratu, ka mani vairāk pievelk tās aizraujošās spēles tēmas, kuras veido tādas leģendas kā Robs Habbards, Martins Galvejs un Bens Daglišs. Pēc tam es atradu nedaudz traku mūzikas programmatūru un sāku darīt savas mazās melodijas.
Vēlāk es sāku spēlēt tipiskās skolas grupās, galvenokārt bungas un bass. Galu galā visas šīs grupas beidzās ar miršanu un apbedīšanu, tāpēc es devos atpakaļ uz sintēžu un sekvenču pasauli, bet mūzikas gars tika zaudēts. Es pārdevu visu savu aprīkojumu un gandrīz desmit gadus pilnībā aizmirsu mūziku, līdz liesma tika atjaunota 2016. gadā.
KM: Kādi ir sintētiskās mūzikas elementi, kas jūs pamudināja to radīt?
FM: Jūs varētu teikt, ka synth ir mana pirmā mīlestība, jo es sāku veidot mūziku '86. Gadā ar ļoti vienkāršām sintētiskām skaņām, kā jau teicu iepriekš. Tas ir veids, kā atgriezties pie kaut kā pazīstama, un tomēr darīt to pavisam savādāk, bet es nezinu, vai es kādreiz tiešām esmu pieņēmis apzinātu lēmumu, ka synthwave ir kaut kas tāds, ko es gribēju darīt, tas vairāk bija tas, ka manā mūzikā ir daži synthwave elementi, kas šķiet, ir piemērots synthwave auditorijai. Man tā būtībā ir tikai sintētiskā mūzika, man pašai vairs nav vajadzīgas nekādas etiķetes.
KM: Kas ir tie mākslinieki, kas iedvesmojuši jūs kā mūziķi?
FM: To ir tik daudz, un vairums no tiem pat nav saistīti ar sintēzi. Man patīk komponisti, kuriem ir spēja veidot savas pasaules, piemēram, tie ikoniskie spēļu mūzikas komponisti, kurus jau pieminēju, bet arī tādi mākslinieki / grupas kā Nik Keršjū, Ultravox, Duran Duran, Goblin, John Carpenter, Vangelis un Jarre. Neaizmirstiet par smagākām ietekmēm, piemēram, Black Sabbath, Kiss, Mötley Crüe un Iron Maiden. Kāds patiesībā ir haoss!
KM: Vispār, kā jūs domājat radīt jaunu mūziku?
FM: Katru reizi, kad domāju, ir savādāk. Dažreiz man prātā nāk īss melodijas vai basa līnijas gabals, un es to nolieku. Dažreiz es vienkārši saņemu vienkāršu 4/4 pārspēt skriešanu un sākt kaut ko tam traucēt. Patiesībā ir lieliski, ka nav iedvesmas formulas.
KM: pastāstiet vairāk par lieldatoru sabrukšanu. Kādas ir idejas un kā tā attīstījās?
FM: Tālā nākotnē ir vieta, kuru sauc par Octoparis. Cilvēki, gan dzīvie, gan mirušie, jau sen pagājuši, un ļaunie lieldatori regulē datoru globālo tīklu. Līdz vienai dienai ...
Ja mēs iedziļināmies dramatiskās struktūras koncepcijā (kurai ir sešas dažādas fāzes), ir diezgan acīmredzami, ka varat to izmantot, lai izveidotu EP, sākot no ievada un beidzot ar rezolūciju. Man tas patika prātā, kad es rakstīju sešas dziesmas albumam, bet man vajadzēja noņemt vienu dziesmu, jo tā vienkārši nedarbojās ar pārējām. Kad es atskatos tagad pēc gada pēc tā izlaišanas, tas joprojām kopumā jūtas ļoti saliedēts (un, ja jūs izlaižat šo “a”, tas tiek izrunāts “pakaļu”… labi…)
KM: Pastāstiet mums kaut ko par savu gaidāmo albumu We We Belong Here ?
FM: Es to izlaidīšu 19. jūnijā, un tajā ir deviņas dziesmas ar kopējo darbības laiku 28 minūtes, tāpēc to ir patiešām viegli klausīties un aizmirst ... vai turpinu atkārtot, es domāju!
Šoreiz nav lielas tēmas, ir tikai labākās dziesmas, kuras rakstīju laikā no 2018. gada decembra līdz 2019. gada martam. Manis meklētā skaņa ir organiskāka nekā iepriekš, un ar ietekmēm es gāju pat tālāk par 80. gadiem. Pirmo reizi arī dažas dziesmas izveidoju, iesprūdot ar dažādiem instrumentiem. Tematiski distopiskā nākotne šobrīd ir atpalikusi, jo es vairāk pārdomāju, kas notiek mūsdienu pasaulē. Tādējādi emocionālais diapazons albumā varētu būt vēl lielāks nekā iepriekš.
Tāpēc es domāju, ka tas ir pavisam cita veida zvērs nekā Decay of Mainframe, kuru es negribēju no jauna radīt. Es tikai gribēju izklaidēties un to tiešām arī izdarīju.
KM: Kādi ir jūsu nākotnes plāni jūsu muzikālajā karjerā?
FM: Man jau ir pārāk daudz plānu dzīvē, tāpēc esmu mēģinājis padarīt mazāk plānus ar savu mūziku, bet mans īstermiņa plāns ir jūnijā izdot savu pirmo pilnmetrāžas albumu ar sava veida promo video un pēc tam es sākšu veidot savu tiešraidi. Cerams, ka man būs pirmais koncerts 2019. gadā.
KM: Ko jūs domājat par synthwave skatuves stāvokli pēdējā laikā?
FM: Es nezinu, man ir ļoti daudz kas jādara! 2019. gadā es lielākoties dzīvoju izolēti albumu rakstīšanas procesa dēļ, tāpēc īsti neesmu kartē. Es domāju, ka apkārt ir daudz lielisku synthwave dziesmu, bet mazāk baudāmu synthwave albumu. Liekas, ka mākslinieki ir vairāk orientēti uz ražošanu, salīdzinot ar citiem žanriem, uz faktisko dziesmu rakstīšanas prasmju rēķina, un tas ir tas, kas mums būtu jāpraktizē daudz vairāk.
Producentiem patīk runāt par savām jaunākajām rotaļlietām, bet man daudz interesantāka tēma ir tā, kas lika jums izdarīt dziesmu un tas, kas liek jums justies (un man), ne tik daudz no tehniskās puses. Kad jūs saņemat bagātu un interesantu skaņdarbu, tas iespaido no iestudējuma lielu spiedienu, bet, ja jūsu kompozīcija ir garlaicīga, atkārtojas un pilnīgi tukša, jums ir daudz jāstrādā, lai klausītāju satrauktu.
KM: Kā jūs uzlādējat savas radošās baterijas?
FM: Es nezinu, vai es vispār varu uzlādēt? Man tas notiek, darot kaut ko pavisam citu vai vispār neko nedarot, kas acīmredzami ir sasodīti smagi, bet man tas kļūst arvien labāk. Es neesmu pirmais, kurš radošumu atrod no vientulības un garlaicības. Prāts sāk veidot stāstus, kad jums apkārt ir nulle stimulācijas.
