Raven She Hollers ir trīs sieviešu grupa, kas aptver paaudzes un rada mūziku, kuru iedvesmo un informē dažādu sakņu mūzika. Joys Dancer, Nissa Shiell un Chandra Pederson sapludina savas balsis siltās harmonijās, kas demonstrē gan oriģināldziesmas, gan vecā lielā laika interpretācijas, gan tautas mūziku.
Es runāju ar Joys Dancer par to, kā grupa sanāca, kā viņi kopā veido mūziku un kur viņi atrod iedvesmu jaunas mūzikas veidošanai.
Kārlis Magi: Pastāsti man par to, kā Raven She Hollers sanāca kā grupa.
Prieki Dejotājs: Es dzīvoju tīšā kopienā / kooperatīvā šeit, Saskatchewan ziemeļdaļā. Es biju viens no sākotnējiem kopienas locekļiem, kad tas sākās 70. gadu sākumā, un Nissa, viena no manām grupas biedrenēm, ir viena no pāriem meita, kas bija šeit no paša sākuma, tāpēc viņu uzaudzināja. Viņa bija viena no manas vecākās meitas labākajām draudzenēm. Kad viņa kļuva par pieaugušo, Nisa un viņas partneris arī izvēlējās dzīvot šeit. Esmu viņu pazīstajis lielāko dzīves daļu. Čandra ir trešais grupas dalībnieks, un viņa kopā ar ģimeni šeit pārcēlās pirms desmit gadiem. Mēs ar viņu tikāmies, izmantojot kopīgu lauksaimniecības grupu. Mēs savienojāmies un devāmies uz potluck vakariņām pie viņas mājas, pēc tam sākām spēlēt mūziku, un kļuva skaidrs, ka mums tas ir jāturpina. Mūsu balsis ļoti labi sajauca, un visa mūsu pieeja mūzikai likās ļoti kopastātiska.
KM: Kā tu kā mūzika tuvojies grupai?
JD: Mūsu pieeja mūzikai grupā ir patiesi cienīt viens otra vietu mūzikā, mūzikas gaumi un to, ko mēs katrs atnesam grupai. Savā praksē un izrādēs mēs veicam apgriezienus. Mēs veicam pagriezienus ar mūsu iesniegtajām dziesmām, uzņemoties vadību, un pārējie divi dalībnieki redz, kā mēs šo dziesmu varam atbalstīt vislabākajā veidā. Mūsu lielākā aizraušanās ir harmonija, un mēs esam patiesi satraukti par harmoniju izstrādi un izstrādi. Mēs vēlamies atrast šo saldo vietu, kad saplūst mūsu trīs balsis, un atrast skaisto vietu, kuru rada patiesi cieta harmonija.
Mums ir līdzīgas gaumes, taču katrs no mums mūzikā ienes kaut ko nedaudz atšķirīgu. Es esmu vecākais, un es nāku no vecā laika mūzikas fona. Es spēlēju piecu stīgu bezrūpīgu bandžo, un tur ir mana sirds, kaut arī es visu novērtēju. Nisas lielākās stilistiskās ietekmes ir blūza, džezs un kantrī. Čandras ģimene spēlē visu laiku veco mūziku. Ikviens no mums galdā ienes šīs ietekmes, un mēs visi rakstām dziesmas.
Mēs visi ceļam dziesmas uz galda. Mūsu otrajā albumā divas no dziesmām ir dziesmas, kuras es uzrakstīju, bet Nissa uzņemas vadību vienā, un Chandra uzņemas vadību otrā. Persona, kas raksta dziesmu, ne vienmēr dzied šo dziesmu. Mēs vēl neesam tur nokļuvuši, bet esam runājuši par sadarbību rakstīšanas jomā, bet tas ir kaut kas, ko mēs vēlamies izpētīt.
KM: Kā dziesmu atlases un attīstības process darbojas jums kā grupai?
JD: Mēs sapulcējamies, mēs iekļūstam sarunā un viens no mums atnesīs dziesmu. Persona, kas dziesmu atnesa, to izdziedās, un dažas dziesmas vienkārši nonāk vietā. Piemēram, Nisa atveda uz galda Kolumba Stockade Blues, tāpēc Čandra un es tikai sākām spēlēt kopā ar viņu. Tajā brīdī viss iekrita savās vietās. Harmonijas iekrita vietā, un tas bija viegli. Dažas dziesmas ir tieši tādas. Viena no dziesmām, kuras es uzrakstīju, Gonna Miss You, bija dziesma, kuru viņi uzreiz varēja uzņemt un atrast harmonijas, kad es to dziedāju viņiem. Mums nekad nevajadzēja to precīzi noregulēt, tur viss bija kārtībā.
Ir arī citas dziesmas, pie kurām tiešām, tiešām, ir jāpiestrādā, lai izrakstītu harmoniju apzīmējumus. Dažas dziesmas ir nedaudz grūtākas, lai atrastu harmonijas un izstrādātu instrumentāciju, bet mēs nokļūstam savā kārībā un strādājam pie tā. Dažreiz mums ir jāiziet cauri piezīmei, lai to naglotu un atrastu šo saldo vietu. Man visa mana mīļākā sastāvdaļa ir intensīvs darbs, kas mums dažreiz jāpaveic. Tas ir smags darbs, bet mēs esam tik prieka pilni, kad beidzot to pieveicam.
Kad notiek izrādes vai ieraksti, mums ir savs skaņas aprīkojums, tāpēc mēs strādājam ar mikrofoniem, ierakstām un klausāmies to, jo tas ne vienmēr ir tas, kas, mūsuprāt, ir. Tas ir bijis mācību process, ierakstot mūsu divus albumus.
KM: pastāstiet man vairāk par savu jaunāko albumu Star Gaze.
JD: Tas, ko mēs uzzinājām no sava pirmā albuma, ir tas, ka mēs domājām, ka esam gatavi ieiet studijā, bet mēs to nebijām. Man ir aizdomas, ka tas ir kopīgs grupas atklājums. Šoreiz dziesmas mēs tiešām izpildījām daudz pirms došanās studijā, tāpēc šoreiz tā bija daudz gludāka. Kad mēs patiešām strādājām pie albuma, mēs sapratām, ka ir dziesmas, kurām nepieciešams lielāks darbs. Mēs sākām strādāt pie visspēcīgākajām dziesmām, un tas sekoja no turienes.
Mums ir ļoti laba laime strādāt studijā ar savu dārgo draugu Lizu Holderu, kura dzīvo pāris stundas no mums, un viņas mājā ir studija. Esmu viņu pazinis kopš maziņa. Viņa un Nissa bija draugi, kas auga. Ir bijis brīnišķīgi strādāt ar viņu. Viņai ir bezgalīga pacietība un viņa ir ļoti atbalstoša.
Mums bija četri mākslinieki (Nissa, Sherron Burns, Oriol Dancer un Birgit Lessing), kas strādāja pie “kaprīza teātra” veidošanas no dziesmas Darlin Corey no Star Gaze. Kaprīzs teātris ir divdesmit pēdu garš papīra ritinājums, uz kura ir uzzīmēts dziesmas sižets. Ritulis ir savīts uz diviem koka dībeļiem, kas ir šī teātra daļa. Teātra prosenciāls tika izgatavots no vecā metāla čemodāna, kurā tajā bija iegriezums, lai izveidotu skatuvi. Stāsts ir uzvilkts uz koka dībeļiem un dziesma tiek atskaņota. Tas ir vēl viens gabals no tā, kas notika ar šo albumu un šo dziesmu. Šerona Bērnsa dēls Sems tikko pabeidz filmu skolu, un viņš ir uzņēmis video par Darlin Corey un kaprīza teātra tapšanu.
KM: Kāds ir jūsu viedoklis par tautas / sakņu mūzikas ainu Saskačevanā?
JD: Es šobrīd īpaši skatos uz dažiem jaunajiem mūziķiem. Es domāju par festivālu Northern Lights Bluegrass un mūzikas festivālu Ness Creek, kā arī par to, cik daudz vietējo grupu katru gadu iekļauj izlases sastāvā. Es jūtos kā tā patiešām spēcīgā.
Tas, ko es redzu uz skatuves Saskatoonā, kuru es vairāk pazīstu, tas mani patiesi silda, jo tas ir atbalsts, ko visi mūziķi sniedz viens otram. Starp mūziķiem trūkst konkurētspējas un spēcīgas kopienas. Tieši pirms divdesmit gadiem mana meita uzsāka atklātu skatuvi Saskatunā. Es domāju, ka atvērtā skatuve patiešām deva iespēju daudzām grupām startēt.
KM: Kādi ir jūsu nākotnes plāni kopā ar Raven She Hollers?
JD: Es domāju, ka mēs vēlamies tikai turpināt spēlēt, kas ir galvenais. Mēs vēlamies turpināt ierakstīšanu. Gan Nisai, gan Čandrai ir darba vietas un ģimenes, tāpēc mēs neesam runājuši par došanos uz kādu lielu turnejas scenāriju. Mēs vienkārši vēlamies turpināt spēlēt tik daudz, cik varam. Šobrīd mēs neesam meklējuši koncertus, viņi nāk pie mums. Mēs spēlējam mūzikas festivālos, kafijas namos, kopienas pasākumos un senioru centros apgabalā, kas ir bijis patiešām labs darāmais. Šķiet, ka mums joprojām ir koncerti, un mēs runājam par to, ka pēc koncertiem mēs vēl mazliet, bet tas, kas tagad notiek, šķiet, mūs aizkavē!
