Deivs Kvanberijs ir Vinipegas dziedātājs / dziesmu autors. Viņa dziesmas pēta iekšējo pasauli un pieskaras prāta emocionālajai dzīvei. Viņa jaunākais albums Klusā daba ar kanādieti ir sarežģītu emociju izpēte, kas radās, kad imigrācijas problēmu dēļ viņš bija spiests pamest Ostinu, Teksasu un pārcelties atpakaļ uz Vinipegu. Es runāju ar viņu par to, kā viņš pirmo reizi iemīlēja mūziku, kā radošais process darbojas viņa labā un par viņa nākotnes plāniem.
Intervija ar Dave Quanbury
Kārlis Magi: Kā jūs pirmo reizi sākat veidot mūziku?
Deivs Kvanberijs: Es sāku rakstīt dziesmas, kad man bija 18 gadi. Es tajā laikā biju rokgrupā, tāpēc es rakstīju dziesmas grupai. Es sāku rakstīt dziedātāju / dziesmu autoru lietas, kuras es varētu spēlēt ar ģitāru. Es izliku ierakstu 2003. gadā ar nosaukumu Vac Vacancy, un tā bija pirmā dziesmu kolekcija, ko es uzrakstīju. Dažus no tiem es uzrakstīju uz klavierēm, bet dažus - ar ģitāru.
KM: runājiet par tēmām, par kurām jums patīk rakstīt dziesmas.
DQ: Es vienmēr meklēju emocionālu vai interesantu stāstu rakursu, tāpēc es domāju, ka dziesmas šajā ziņā var iedalīt vienā no divām kategorijām. Ir dziesmas, kurām ir emocionāls raksturs ar kaut kādām ilgām vai melanholiju tajās. Ir dziesmas, kas risina arī identitātes krīzes. Man arī patīk rakstīt dziesmas par personāžiem. Es biju grupā ar nosaukumu Twilight Hotel, un šīs grupas uzmanības centrā bija dziesmu rakstīšana par personāžiem, kuriem nav pamata, un par cilvēkiem ārpus sabiedrības. Pēdējā laikā es atkal esmu pie personīgo, emocionālo dziesmu rakstīšanas.
KM: Kādas ir jūsu kā dziesmu autores ietekmes?
DQ: Šeit ir vēsturiskā ietekme, ko iespaidojuši lielie dziesmu autori, kas vienmēr ir bijuši tur, piemēram, Toms Veits un Pols Simons. Pēdējā laikā mani tiešām interesē grupa ar nosaukumu The War on Drugs . Es domāju, ka vienmēr ir kāds mākslinieks tajā brīdī, kurā es esmu, un tad ir šīs citas ietekmes, kuras nekad nepazūd.
KM: Kā jūs domājat dziesmu rakstīšanas procesu?
DQ: Daudziem cilvēkiem ir sava pieeja, un mans parasti ir viss vai neko. Es pārdzīvošu mēnešus vai gadus, kad vispār nerakstu nevienu dziesmu, bet tad kaut kas pārslēgsies, un pēkšņi es uzrakstīšu veselu virkni dziesmu. Visas albuma dziesmas, kuras es izlaižu aprīlī, tika uzrakstītas pēc tam, kad man bija briesmīga pieredze un es tiešām biju sajukusi un nomākta. Visas šīs dziesmas tika uzrakstītas astoņu mēnešu laikā viena no otras. Šīs dziesmas man nāca tiešām ātras un niknas. Es parasti rakstu dziesmu uzreiz. Es runāju ar citiem cilvēkiem, un viņi, šķiet, mēnešus pavada dziesmā, bet man tas tiešām viss iznāk.
KM: Pastāsti man vairāk par savu jauno albumu Klusā daba ar kanādieti ?
DQ: Pretstatā tam, ka dziesmas tika uzrakstītas patiešām ātri, albuma izgatavošana faktiski prasīja daudz laika, un tas mainījās no sākuma līdz beigām. Kad mēs pirmo reizi sākām veidot dziesmu versijas, es nebiju apmierināts ar to, kā tās skanēja. Es pats un producents Mihaels nolēmām, ka mums tie ir jānodala un jāveido no zemes, tāpēc mēs sākām no jauna daudz lietu un izveidojām divas vai trīs dažādas dziesmu versijas. Tā rezultātā esmu ļoti apmierināts ar albumu.
Runājot par albuma tēmām, man bija pieredze, kurā man aizliedza dzīvot Amerikas Savienotajās Valstīs. Es attālinājos no Vinipegas un sāku pats savu dzīvi, bet biju spiests atgriezties šeit un atkal dzīvot savu vecāku mājā. Es zaudēju lielu daļu savas neatkarības un savas pašvērtības.
Liekas, ka daudzās dziesmās parādās ideja par tālruņiem, daļēji tāpēc, ka mana sieva un es daudz lietojām tālruni. Mums bija tālas attiecības, kad mani izmeta no Ostinas. Es domāju, ka tas ir par ideju sazināties un uzturēt mīlestību dzīvu no attāluma.
KM: Kāda ir jūsu pēdējā laika pieredze Vinipegas mūzikas skatē?
DQ: Es biju attālinājies, tāpēc es zaudēju saikni ar skatuves. Kad es šeit atgriezos, man patiešām bija jāpiespiež sevi iet ārā un sazināties ar cilvēkiem. Liela daļa norises vietu bija slēgtas, un bija jaunas, kuru iepriekš nebija. Šobrīd tā ir spēcīga aina, taču ir grūtāk atrast auditoriju, nekā tas bija agrāk. Es savulaik izveidoju pāris seansus, kad atgriezos, un tur manī notika kaut kas rupjš, jo es sapratu, ka cilvēkiem nav obligāti jāiznāk tikai redzēt šovu, kuru es rīkoju. Man nācās sadraudzēties ar citiem māksliniekiem un izveidot sadarbības tīklu, sākt apmeklēt citu cilvēku šovus.
Tas bija grūts, jo es jutos reliģiozi un samulsis atgriezties Vinipegā, jo es uztraucos, ka tāpēc, ka es pametu cilvēkus domā, ka es domāju, ka esmu pārāk foršs Vinipegam, tāpēc tas ir bijis grūti. Es neesmu sazinājies ar skatuves tik daudz, cik es droši vien varētu.
KM: runājiet par saviem nākotnes plāniem.
DQ: Bez šī ieraksta, kas, manuprāt, ir mans solo projekts, man ir pūtēju orķestris ar nosaukumu Exile Brass Band. Tas ir trompete, trombons, saksofons un sousaphone. Es ar viņiem spēlēju koncertus pilsētā. Pašlaik tie ir atsevišķi projekti, bet es vēlos tos apvienot. Es gribu viņus ievest vienā joslā.
Kad darbojos trimdas pūtēju orķestrī, tas ir patiešām jautri, un mēs dejojam apkārt, un man ir megafons. Veicot Deiva Kvanberija šovu, man ir ģitāra, un es esmu uz skatuves kā dziedātājs / dziesmu autors. Es gribu kaut kā šīs divas lietas apvienot. Mana nākotnes vīzija ir apprecēties ar šīm divām lietām, kas, manuprāt, nozīmē padarīt foršu, bailīgu deju mūziku.
KM: Kā jūs sevi iedvesmojat un uzlādējat radošās baterijas?
DQ: Es devos atpakaļ uz universitāti, tāpēc šobrīd secinu, ka tā ir iedvesma mācību priekšmetiem un visiem uzdevumiem. Mūzika ir mans hobijs, tāpēc, ka es spēlēju ģitāru un trompeti, kad esmu slims rakstīt dziesmas, es spēlēšu trompeti, un, kad man būs slikti spēlēt trompeti, es iešu praktizēt ģitāru.
