Uzmanies no čūskām (Metjū Bauma) veido 8 bitu sintētisko viļņu, kas apvieno sintētiskā viļņu mūzikas jūtas ar 8 bitu paraugiem no NES un Atari konsolēm. Viņa mērķis ir radīt mūziku, kas ir tumša, enerģijas pilna un neuztver sevi pārāk nopietni. Es runāju ar viņu par to, kā viņš nokļuvis mūzikā, par viņa radošo procesu un kur viņš atrod iedvesmu.
Kārlis Magi: Kā jūs pirmo reizi iesaistījāties mūzikas veidošanā?
Metjū Bauma: Tā faktiski nebija tik mana izvēle. Mana mamma mani mudināja ņemt klavieru nodarbības jau bērnībā. Viņa lika man doties uz Suzuki Method klavieru nodarbībām, kur jums viss jāiegaumē, un es to ienīstu, tāpēc es nodarbības pavadīju tikai gadu vai divus. Es vēlāk atgriezos pie klavierēm un parasti mācījos pie cita skolotāja. Es īsti nevērtēju mūziku līdz vidusskolas posmam.
Es tajā brīdī biju spēlējis klavieres un izvēlējies uz tā dažādas lietas. Viena no pirmajām lietām, ko es izvēlējos, bija Final Fantasy VI galvenā tēma. To darot, dariet man zināmu, ka tam ir arī kas cits, nekā tikai nošu atskaņošana. Kad spēlēju Final Fantasy VI, tas mani uzrunāja tik dziļā līmenī. Veids, kādā skaņu celiņš ir tematiski izveidots, rada sajūtas, kad es to dzirdētu. Es apsēdos, izvēlējos to pie klavierēm un faktiski nošu galvenās tēmas notis. Tā bija mana pirmā saprašana, ka mūzika var būt jautra.
Es pabeidzu dažas improvizācijas nodarbības, lai sagatavotos džeza grupas klausīšanai, bet es nepabeidzu griezumu, jo es nebiju pietiekami labs, lai veidotu redzes lasīšanas perspektīvu. Pēc tam es īsti neatgriezos pie mūzikas, līdz nepabeidzu koledžu.
Viens no manas māsas draugiem sāka veidot hardcore grupu, kurai es beidzu pievienoties. Viņi meklēja kaut ko vairāk kā melodisku hardcore. Šajā laikā sāka darboties Underoath un dažas citas hardcore grupas, piemēram, tās, kurām bija sintēzes elementi. Pāris gadus biju kopā ar šo grupu. Tas bija tad, kad es pirmo reizi sāku spēlēt keytaru un sapratu, ka patiesībā varu nomesties. Tā bija arī mana pirmā reize, kad uzstājos cilvēku priekšā uz skatuves pilnā joslas vidē.
KM: Kā jūs nokļuvāt sinhronās mūzikas veidošanā?
MB: Es domāju, ka es ierados tajā no citas vietas, nekā to darīja daudzi citi cilvēki. Daudziem cilvēkiem viņu “a-ha” brīdis bija dzirdams filmas Drive skaņu celiņš. Manas lietas ir vairāk iedvesmotas no chiptune. Es biju bijusi iepriekšējā grupā, kas bija indie rock ar sintētiskiem elementiem - mēs sevi sauca par “synthpunk”. Bet tas vienmēr bija izaicinājums, mēģinot nākt klajā ar savu skaņu stabilitāti no tik daudzām iespējām, ka tas man bija pārāk milzīgs. Laika gaitā es izstrādāju šo filozofiju, ka mazāk ir vairāk, tāpēc chiptune un mikroshēmu skaņas kopumā man kļuva patiešām pievilcīgas.
Sekojot synthpunk grupai, es ar savu draugu mēģināju uzsākt citu projektu. Mūs patiešām ietekmēja tāds graudains, minimālisma indie rock kā Bloc Party un Kanādas grupa ar nosaukumu We We Wolves. Mana visa pieeja bija izmantot Nintendo sintezētās mikroshēmas šajā mūzikas vēnā. Galu galā mans draugs izstājās no dzīves, un es biju tajā vietā, kur es gribēju radīt mūziku, bet es gribēju to darīt pats, koncentrējoties uz mikroshēmu instrumentāliem.
Es beidzu mīlēt 80. gadu filmas un video spēles, kas man jau bija, un sāku gatavot to, kas, manuprāt, bija kā video spēles skaņu celiņš, kas nekad neeksistēja. Tieši no tā radās mana albuma koncepcija. Rakstot es uzzināju tādus cilvēkus kā Kavinsky, College un Com Truise. Visas šīs grupas mani iedvesmoja tādā nozīmē, ka tās man ļāva zināt, ka tas, ko es daru no solo instrumentālā, minimālā sinhronā skatupunkta, bija kaut kas, kas nāca klajā. Tas bija kaut kas, kas interesēja cilvēkus.
KM: Kas ir daži no māksliniekiem, kurus jūs savā darbā esat iedvesmojis?
MB: Augot, es biju Depeche Mode un New Order. Es vienmēr esmu bijis sintēzes iedvesmots. Raugoties no mūsdienu perspektīvas, es teiktu, ka esmu patiešām izbaudījis to, ko dara Com Truise. Koledža, iespējams, bija lielākā iedvesma man, jo viņam vairāk ir tāda minimāla pieeja kā es. Man patīk arī ideja, ka slepenajās dienasgrāmatās un citos Koledžas citos darbos dažām dziesmām piemīt “izsmalcinātība” un tās nav pilnībā izveidotas tradicionālā dziesmu struktūrā. Tas, ka viņš izlaida šīs neapstrādātas idejas, kuras joprojām bija kaut kas skaists, ko klausīties, man palīdzēja izkļūt no tā, cik visam ir jāiekļaujas tradicionālajās normās par to, kas ir “dziesma”.
KM: pastāstiet vairāk par savu radošo pieeju mūzikai.
MB: Rakstot dziesmu, man šķiet, ka vislabāk ir prom no datora un tastatūras. Es skatos daudz 80. gadu filmu, es klausos daudz 80. gadu mūzikas un spēlēju daudz retro video spēles. Pirmais solis ir manas iedvesmas atrašana, un es nekad īsti neesmu juties, ka sēdētu pie klaviatūras un mēģinātu kaut ko piespiest. Ja dzirdu kaut ko tādu, ko būtu forši izpētīt, es izvelku savu tālruni, reģistrēju šo mazo fragmentu un saglabāju vēlākai glabāšanai.
Sēžot pie datora un mēģinot nākt klajā ar idejām, es klausīšos šos ierakstus, lai gūtu iedvesmu. Dažreiz es iedvesmu gūstu no kaut kā tāda, kas jau pastāv, dažreiz ir kāda īpaša tehnika, ko dzirdu dziesmā, kas ir interesanta un liek man aizdomāties, kā es varētu kaut ko līdzīgu darīt ar manis izmantoto instrumentāciju, tāpēc parasti tā arī sāku.
No turienes es ļāvu mūzikai mani aizvest visur, kur vien tā notiek. Es parasti apsēžos un vispirms uzrakstu ritma sadaļu, un pēc tam es sākšu veidot virves.
KM: Kāda bija jūsu pieeja albuma UPGRADE izveidošanai?
MB: UPGRADE bija albums, kas man sākās kā terapijas sesija. Gadu pirms es sāku to rakstīt, man bija patiešām aptuvens laiks. Man bija miruši trīs dažādi ģimenes locekļi, ieskaitot manu mammu, un tad arī es pats biju hospitalizēts medicīniskās lietas dēļ, kas manā ģimenē notiek ģenētiski.
Šis viss albums bija domāts tikai tam, lai es izjustu, kur esmu, un pārvarētu depresiju, kas man bija saistīta gan ar slimu, gan par ģimenes locekļu pazaudēšanu. Albums aizsākās kā koncepcija, kas virzījās ap stāstu par šo puisi, kuram bija slimība, kura beidzās ar viņa spēku. Tā bija ideja, kuru es gribēju turpināt.
Kad es sāku rakstīt visas šīs dziesmas un stāstījuma veidā skatījos uz tām kopumā. Tas sāka pārvērsties nedaudz citādākā stāstā par šo kazlēnu, kurš tika kibernētiski uzlabots, pārvarēja savas slimības un rezultātā kļuva arvien stiprāks. Tieši no tā radās ideja par albumu.
KM: Kur jūs vēlaties nākotnē ņemt savu mūziku?
MB: Es tikai rakstu vienu dziesmu vienlaikus un pārāk daudz nedomāju par to, kur es gribu nokļūt soniski. Es tikai dzirdu kaut ko, kas mani iedvesmo, un es sāku domāt par to, kā es varētu iekļaut tā aspektus darbos. Albumi organiski sāk parādīties pēc atsevišķām dziesmām, kuras es rakstu. Pēdējās pāris dziesmas, kuras esmu uzrakstījis, ir saistītas ar karu jebkura iemesla dēļ. Varbūt tas galu galā būs nākamais koncepcijas albums. Es uzrakstīšu četras vai piecas dziesmas, klausīšos tās un pārkārtošu to secību, domājot par to, ko viņi visi man nozīmē kopumā.
KM: Kā jūs uzlādējat savas radošās baterijas?
MB: Es vienkārši spēlēju daudz videospēļu un skatos daudz filmu. Tā notiek, ka liela daļa mediju, kurus patērēju, ir no 80. gadu sākuma un 90. gadu sākuma. Es dzirdēšu daļu no skaņu celiņa vai kādu konkrētu citātu filmā, kurā notiek manas sulas. Atbrīvošanās no klēpjdatora un tastatūras ir labākais veids, kā to izdarīt.
